ĢIMENES SUNS NAV TAS PATS, KAS KANISTERAPIJAS SUNS

Kanisterapija nav tas pats, kas ģimenes suns.

Nereti mēs saņemam ziņas no vecākiem, kuri cer, ka suns mājās palīdzēs bērnam kļūt mierīgākam, drošākam vai veicinās attīstību. Dažkārt tas izdodas, taču nereti notiek arī pretējais – bērns no suņa baidās, izjūt trauksmi vai izvairās no kontakta.

Tas atgādina par būtisku atšķirību. Kanisterapija nav vienkārši suņa klātbūtne.

Tā ir mērķtiecīga, profesionāli plānota intervence, kurā:

tiek izvēlēts un speciāli sagatavots terapijas suns;

nodarbību vada apmācīts speciālists;

katrai aktivitātei ir konkrēts mērķis, kas pielāgots cilvēka vajadzībām;

tiek rūpīgi vērotas gan cilvēka, gan suņa emocijas un reakcijas;

kontakts tiek veidots pakāpeniski, drošā un kontrolētā vidē.

Savukārt ģimenes suns, lai arī cik mīlēts un draudzīgs, nav terapijas instruments. Viņš ir dzīva būtne ar savām vajadzībām, emocijām un uzvedību. Suns nevar aizstāt terapiju, un viņa iegāde pati par sevi nav risinājums attīstības vai uzvedības grūtībām.

Tas nenozīmē, ka ģimenes suns nevar sniegt daudz laba. Daudziem bērniem un pieaugušajiem tas kļūst par uzticamu draugu, motivāciju kustēties, rūpēties un justies piederīgiem. Taču šīs attiecības veidojas dabiski un katrai ģimenei savā tempā – tās nevar ieplānot vai garantēt.

Ja apsverat suni ar domu, ka tas palīdzēs bērnam vai citam ģimenes loceklim, vispirms konsultējieties ar speciālistiem. Dažkārt piemērotākais pirmais solis ir iepazīšanās ar sertificētu kanisterapijas suni profesionāļa vadībā, nevis sava suņa iegāde.

Katrs bērns ir atšķirīgs. Katrs suns ir atšķirīgs. Un tieši tāpēc kanisterapija vienmēr sākas ar individuālu izvērtēšanu, lai nodrošinātu atbilstošāko atbalstu.